Viena no nedaudzajām Džeka Londona „non-fiction” grāmatiņām „Dziļuma cilvēki” (The People of the Abyss, 1903) pavisam nejauši, bet tieši laikā nonāca manās rokās pēc zināmā lietoto grāmatu veikaliņa apmeklēšanas, kādā vasarīgā sestdienas pēcpusdienā. Tā vien dažreiz liekas, ka grāmatas atrod mani, nevis es tās, jo jau iepriekš ar neviltotu sajūsmu biju izlasījis Orvela “Posts Parīzē un Londonā” (Down and Out in Paris and London, 1933) un nolicis to goda vietā cerībā, ka varēšu drīz tai likt blakus vēl kādu līdzīgu darbu. Un še tev, bladāc, uz manas galvas uzgāžas Londons ar savu “Dziļuma cilvēki”. Pie tam, zināms, ka no tās esot iespaidojies Orvels, pirms līdzīgā manierē aizgājis lūkot un aprakstījis, kā tad dzīvo Londonas padibenes.
Grāmatiņa, lai gan plāna un no pirmā acu uzmetiena ātri izlasāma, prasīja no manis nedaudz ilgāku laiku tās pieveikšanai, nekā kāda cita, apjomos tik pat trūcīga lasāmviela. Tas varētu būt skaidrojams ar nevienmērīgo lasāmā teksta plūsmu, kad autora emociju un vides apraksti mijās ar dažādām tabulām un grāmatveža cienīgiem aprēķiniem, lai parādītu trūcīgo ļaužu stāvokli attiecīgajā sabiedrības daļā. Sākumā autors apraksta savu apņemšanos doties uz Īstendu, lai dzīvotu tur un pats savām acīm ieskatītos trūkumam sejā. Apkārtējo cilvēku neizpratne par tādu, šķietami absurdu soli ir tikai viena no darba sākumā aprakstītajām lietām. Veiksmīgi izkārtojis sev bīstamo ekskursiju autors pievēršas vides un iedzīvotāju aprakstiem, kā arī daudz un dažādiem racionāliem sīkumiem, piemēram, kāds varētu būt vidējā Londonieša iztikas minimums, un kāds tas ir patiesībā. Dāsni tiek uzskaitītas katra Īstendieša izdzīvošanai nepieciešamās lietas un pakalpojumi. Secinājums gan ir tikai viens - šiem cilvēkiem netiek dota pat puse no tā, ko vajadzētu vismaz eksistēšanai, bet viņi eksistē - kā rēgi dzīvo pasaulē.
Līdzīgi kā lasāms Orvela “Posts Parīzē un Londonā”, Londons apraksta nakts patversmes, strādnieku dzīvokļus, naktis, kas jāpavada klīstot pa Londonas ieliņām, jo bezpajumtniekiem ar likumu ir aizliegts naktī gulēt uz ielas, paradoksāli, bet to drīkst darīt dienā. Autors jau konstatē, ka diezgan absurds ir fakts, ka cilvēks bez pajumtes nedrīkst naktī nolikties zem kāda kuplāka koka parkā un izgulēties, turpretī, tikko aususi saule, vari mesties slīpi tuvākajā kaktā un krākt kaut visu dienu. Nakts patversmes ir antisanitāras, kaut arī, obligāti ir jānomazgājas pirms gulētiešanas, cik nu to var kārtīgi izdarīt ūdenī, kurā pirms tam jau nomazgājušies kādi divdesmit bēdubrāļi. Uzturs nav pietiekams un gultas kurās “viesnīcnieki” sadzīti gulēt ir nekas vairāk par starp diviem mietiem nostieptu lupatu, ko, ja uzdrīkstas, var dēvēt par guļamtīklu. Nedomā, ka trūkumcietējs no rīta var pabrokastot un doties savās gaitās. Ja reiz tiki izgulēties nakts patversmē, tad visu nākamo dienu tev šī labestība ir jāatstrādā dauzot akmeņus vai mazgājot veļu, vai darot vēl smagākus darbus. Bet rindas uz nakts patversmēm katru vakaru nav izmērāmas, tāpēc tikt tajās ir ļoti grūti, pretējā gadījumā tevi gaida salta nomodas nakts uz ielas, bez vakariņām un atpūtas. Tā ir tikai viena Īstendas dzīves sfēra, kuru autors apraksta. Vēl uzmanība tiek pievērsta strādniekiem, kas strādā un var pat atļauties īrēt kādu kaktu. Tieši tā – kaktu, jo pārapdzīvotības un augsto īres maksu dēļ, dzīvokļiem ir vairāki apakšīrnieki un nereti izīrēšanai tiek piedāvātas istabas daļas. Autors to visu sīku un ar detalizētiem piemēriem aprakstījis vairākās nodaļās. Tāpat par darba apstākļiem, algām, krodziņiem utt.
Attiecībā pret šajā grāmatā aprakstīto tēmu, piekritīsiet, ka mūsdienās viss tomēr ir krietni vien mainījies, proti, bezpajumtnieki un žūpas guļ kur pagadās, neskatoties nakts vai diena, un neviens netaisās viņus īpaši traucēt. Nakts patversmēs, par laimi, paviesoties nav sanācis, bet domāju, ka arī tajās apstākļi ir uzlabojušies. Vismaz domāju, ka atstrādāt nogulēto nakti neviens no rīta nabaga cilvēkam neliek.(vai tomēr liek?) Cilvēkiem šodien vairāk vai mazāk ir iespēja izvēlēties kā dzīvot savu dzīvi. Laikā par kuru raksta Londons un orvels šī izvēle bija stipri vien ierobežota. Rezumējot jāsaka, ka vidējais bezpajumtnieks mūsdienās ir krietni vien izlepis un var justies krietni apmierinātāks ar savu dzīvi, kaut gan gadījumi jau ir dažādi un, galu galā, es pats neesmu mēģinājis iefiltrēties bezpajumtnieku aprindās, tāpēc nebūšu diletants un nemētāšos ar pieņēmumiem un apgalvojumiem.
Grāmata ir šokējoša un tieši tāpēc ļoti izklaidējoša. Līdzīgas sajūtas varēsiet notvert arī tā paša Londona darbā “Ceļš” (The Road, 1907) un “Mārtins Īdens” (Martin Eden, 1909), kā arī Hansa Falladas “Dzērājs” (The Drinker, 1952) (Tēma cita, bet noskaņa līdzīga) un daudzos citos darbos, kur autors pievērsies sabiedrības zemākā slāņa dzīvei. (F. Dostojevskis, V. Igo u.c.). Noteikti iesaku izlasīt šo darbu, kaut arī aprakstītais tieši tādā formā vairs nav aktuāls, bet nav jau nekur teikts, ka tikai aktuālais ir derīgs un interesants.
“Ejot un runājoties viņi visu laiku skatījās lejup uz ielas bruģi un laiku pa laikam viens vai otrs noliecās un kaut ko pacēla, ne reizi nesajaucot soli. Es domāju, ka viņi lasa cigāru vai cigarešu galus, un kādu laiciņu nepievērsu tam uzmanību. Bet beidzot es ieraudzīju.
Viņi uzlasīja no dubļainās, nospļaudītās ietves apelsīnu mizas, ābolu mizas, vīnogu kātiņus un ēda tos. Viņi pārkoda plūmju kauliņus, lai dabūtu kodolus. Viņi uzlasīja izbārstītās maizes drupatas varbūt zirņa lielumā, tik nomelnējušas un netīras ābolu mizas, ka neviens nevarētu pateikt, ka tās ir ābolu mizas, un visu to šie cilvēki bāza mutē, gremoja un norija. Un tas notika 1902. Gada 20. Augustā starp pulksten sešiem un septiņiem vakarā lielākajā, bagātākajā un varenākajā valstī, kādu jebkad redzējusi pasaule.” [55.lpp]